jeb topogrāfiskais idiotisms laikam ir lipīgs. Agrāk man nesagādāja problēmas atrast virzienu mežā vai pilsētā, bet tagad saprotu, ka esmu ar šo slimību vai sindromu inficējusies, Tātad līp gan. Vienīgā man zināmā persona, kura skaļi ir deklarējusi, ka šāda slimība piemīt ir Dzintra (no viņas pirmo reizi par tādu arī dzirdēju). Atrasts infekcijas izraisītājs!
Pirmajā rītā nevarēju ilgi gulēt laika joslu maiņas dēļ, tāpēc nolēmu to treniņu, ko mājās veicu uz soļojamā trenažiera, aizvietot ar ātru pastaigu pa tuvējo rajonu. Sākumā viss jauki. Uzlec saule, vēl nav ļoti karsts. Soļu skaitīšanas aplikācija dara savu darbu, es raiti soļoju. Un tad parādās pieminētās slimības pirmās pazīmes. Vēl ceru, ka pati atradīšu ceļu, bet laiks iet, kļūst arvien karstāks un saprotu, ka pati saviem spēkiem mājās netikšu. Telefons līdz gan ir, bet brilles nepaņēmu, tāpēc saskatīt kartes uzrakstus nevaru.
Kārtīgs amerikānis kājām neiet, tikai brauc. Kā par nelaimi arī suņu staidzināšanas laiks ir pagājis. Ja kāds skrējējs arī bijis, tad tas jau mājās. Nav neviena, kam izstāstīt savu bēdu stāstu. Tad beidzot ieraugu vienu jauno cilvēku, kurš nesteidzīgā soli kaut kur dodas. Stāstu, ka esmu pazaudējusies, adresi zinu, bet aiziet nemāku. Šis atrod savā telefonā man vajadzīgo ieliņu un secina, ka mums ir pa ceļam. Čāpojam viņa gaitā, runājamies. Parastie jautājumi: no kurienes?, kāpēc?, cik ilgi?, utt. Pats viņš strādājot par nokaltušo palmu lapu apgriezēju (tāds strādnieks te daudziem vajadzīgs), bet augstajās palmās gan nekāpjot, tur kāpjot priekšnieks. Saņēmis no manis vislielāko pateicību un solījumu, ka es viņu vienmēr atcerēšos ar siltām jūtām, puisis aiziet savu ceļu. Pirms tam vēlreiz pārjautādams, vai es tiešām zināšu aiziet. Paldies viņam par to! No garās staigāšanas gan bija noberztas kājas, bet tas ir sīkums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru