Eju ārā agri, saule vēl nav uzlekusi (nekad nevaru saprast, kā īsti latviski ir: uzlekusi vai uzlēkusi, tagad bija iemesls pameklēt : Latviešu valodas aģentūra 2008. gadā pateikusi šajā sakarā:
Nenoteiksmē ir lēkt, bet visās pārējās tagadnes formās ir īss patskanis e - lecu, lec, taču atvasinājumos - ē, piemēram tāllēkšana, tāllēcējs.
Bet loģiku vienalga neredzu, man vēl būtu jānoskaidro, vai uzlekusi ir vai nav atvasinājums).
Kā cilvēks bez lielas tāda veida pieredzes, sākumā pati piedāvājos ņemt līdzi arī Opālu (pirmā no kreisās).
Sveiciens Ērikai un viņas sunim! Ļoti ceru, ka viņas acīs manas akcijas ir augušas.
Te jāatceras Sent-Ekziperī tik bieži citētais izteikums, jo Opāla tagad to pieņem par pašsaprotamu, ka man viņa jāved pastaigāties katru rītu. Man pieceļoties, es tieku sagaidīta ar priecīgo satraukumu: "Mēs tūliņ iesim ārā, ja? Iesim, iesim, ko čammājies, es jau sēžu pie durvīm!" Nu kā tu sagrausi tādas cerības, bet domas domāt soļojot vairs neizdodas.
Man tika dotas instrukcijas par sunes paradumiem un komandām, kas jālieto. Staigājam pa mazajām ieliņām. Es pa ietvi, Opāla inspicē māju priekšējos pagalmus. Nonākot pie krustojuma mums abām ir jāatceras, ka jāapstājas un jāapsēžas. Opālai, ne man! Tad tik pēc komandas jātiek pāri ielai. Ja es stingri nepieturu, tad rikšoju aiz sunenes, jo viņai mācīts aši pārskriet ielai. Un viņa ir ļoti spēcīga un man jātur viņa ļoti stingri. Pirmajā pusstundā tā arī notiek, viņa pati visu atceras, man tikai jānokontrolē. Tomēr tad viņa nogurst, kļuvis arī karstāks un sākas blēdīšanās. Apstājoties viņa tikai rada iespaidu, ka sēž, tikai nedaudz pietupjas. Ja ceļā gadās mauriņš, kurš tikko laistīts, vai no iepriekšējās dienas lietus vēl ir peļķe, tad tā ir jāizbauda: "Es tik ļoti, ļoti esmu piekususi. Pažēlo mani! Nu, labi, labi, ja jau tu tā gribi, tad vilkšos tālāk."
Šeit ir kā laukos, pretimnācēju maz, tik suņu pavadoņi un sportisti. Parasti visi sasveicinās. Ja ierauga pretimnākošu suni (ar saimnieku), tad parasti kāds pāriet otrā ielas pusē. Opāla gan stipri vienaldzīgi reaģē uz citiem suņiem, reizēm pat neliekas ne zinis, bet nekad neko nevar zināt.
Tā mums paiet rīts. Saule ir uzlekusi, kļūst karsti, dodamies mājup. Sune nav mācīta meklēt mājas, man pašai jānoorientējas un tās jāatrod, kas nemaz nav tik vienkārši, bet par to nākošajā ierakstā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru